'Barselona. Fotògrafes/Fotografas, grāmata, kurā apkopotas pilsētas sieviešu fotogrāfu paaudzes hronikas.
Ja būtu kaut kas kopīgs fotogrāfos, kuri attēloja Barselonu no 20. gadsimta 30. gadiem līdz 20. gadsimta beigām tā bija vēlme stāstīt stāstus par cilvēkiem un pilsētu . Tā ir vajadzība likt uz galda tos jautājumus, kas bija delikāti, par kuriem neviens negribēja runāt.
Barselona bija fotogrāfu skola , daudzi no viņiem meklēja patvērumu pilsētā, kad Eiropu skāra bumbas un represijas, šeit viņi varēja radīt un strādāt kā profesionāli fotogrāfi. Citi vienkārši palika, lai attēlotu kara un pēckara drāmu, bet drāmu, kurā izrāde neatbilst realitātei.
Barselonas pilsētas dome un La Fábrica izdod Isabel Segura Barcelona grāmatu. Fotògrafes/Fótógrafas, darbs, kas sniedz balsi un apstiprina darbu 21 fotogrāfs, kas bija liecinieki dažiem no izcilākajiem vēsturiskajiem mirkļiem pilsētā , no pagājušā gadsimta vidus līdz mūsdienām. Trīs ļoti dažādas desmitgades, bet ar lielu vēsturisku nozīmi ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī sievietēm.
Grāmata, lai izprastu pilsētu 20. gs.
Šī ir pirmā grāmata, kas rekonstruē pilsētas vēsturi ar sieviešu fotogrāfu acīm . sievietēm patīk Mārgareta Mihaisa un viņa fotogrāfijas no Sanandrés apkārtnes; Dora Māra , kas tēloja zemnieces tirgus laukumos, vai Ketija Horna un viņa liecība par pilsētu, kas karo; Pīlārs Eimerihs , kurš fotografēja cenzūras laiku; Karmena Garsija , jumta fotogrāfs, vai asti , žurnāla Vindication Feminista fotogrāfijas direktore, cita starpā.
Grāmata, kurā apkopoti attēli no Otrās Republikas proklamēšanas līdz mūsdienām , tostarp, protams, Spānijas pilsoņu karš un sociālās represijas Franko gados.
“Gan pilsēta, gan apstākļi, kādos fotogrāfi ražo savus darbus ir ļoti atšķirīgi trijos periodos, kuros esmu strukturējis grāmatu . Pirmais attiecas uz republikas pilsētu un pilsētu, kurā notiek karadarbība, kas sakrīt ar ārzemju fotogrāfu ierašanos, kas bēg no nacisma pieauguma Eiropā. Otrais atbilst ** Frankoistiskajai pilsētai**, kur fotogrāfi veido savas telpas apmācībai un radīšanai un parāda pilsētu no jumtiem. Un visbeidzot, pilsēta, kas tiek būvēta demokrātiski , kurā fotogrāfi veido stāstu no pieredzes, ko tā izdzīvo intensīvi un tagad, ielas līmenī”, Traveler.es stāsta autore.
'miegaina seja'
Tādā veidā mēs varam uzzināt vairāk par nenogurstošo darbu Mārgareta Mihaisa kas koncentrēsies uz Raval apkārtne , kurā viņš iemūžinās marginālas apkaimes jutīgumu, ko noraida pilsētplānotāji, kas strādā pilsētas pārveides labā, GATCPAC arhitektūras kustība, ar kuru Mihaelss cieši sadarbosies.
Arī tas no Ketija Horna , kas būs liecinieks pilsētas bombardēšanai 1938. gada martā. "Kati Hornas attēli tajā 1938. gada marta mēnesī liecina par kolektīvo slaktiņu, ko pilsēta cieta: sagruvušas ēkas, gruveši un vēl vairāk gruvešu. Viņš nefotografē nevienu mirušo. Tajā ir attēlots suns kā brutalitātes simbols," saka Izabela.
Un no Karme Garsija-Pedrosa , mākslinieks un fotogrāfijas cienītājs, kurš savu karjeru uzsācis trīsdesmitajos gados, taču, kad karš bija beidzies un Franko karaspēks ieņēma pilsētu, viss pazuda.
Starp neskaitāmajām represiju darbībām, Sieviešu institūts un Populārā bibliotēka Pirmā sieviešu publiskā bibliotēka Eiropā, kas izveidota 1909. gadā, nonāk Spānijas falangas un JONS sieviešu nodaļas rokās un tiek iztīrīta pēc jaunā režīma rīkojumiem. Tiek norakstītas 3782 grāmatas, un tas ir norādīts papīros.
Lai viņas netiktu sadedzinātas, viņi slēpjas neīstās sienās, un tāpēc tik daudz sieviešu, kuras tagad ir atstumtas uz mājām, paiet garām. Šo slēpto dzīvi attēloja Karme Garsija Pedrosa.
Noteikti: " Tie ir fotogrāfi, bez etiķetēm, kuri vēlas stāstīt stāstus un publiskot , radošas sievietes, kas devušas savu ieguldījumu, piešķirot pilsētai jaunu tēlu un veidojot jaunu stāstu ar lielu kultūras mantojuma vērtību”.
'rīts'