Brauciens ar vilcienu no Ženēvas uz Alpina Gštāde Tas ir viens no tiem mirkļiem, kad cilvēks jau jūt, ka tas uz visiem laikiem glabāsies tajā mazajā neaizmirstamo mirkļu atvilktnē, lēns ceļojums pa sniegotiem kalniem, Haut-Jura dabas parks iepretim Lemānas ezeram, mazas pilsētiņas, kur pieklājība ir reliģija un daba, kas uzspiež, remdē jūsu trauksmi ar savu bezsvara apvalku, līdz sasniedzat galamērķi, varbūt labākā viesnīca Šveices. Ietekme pēc ierašanās ir milzīga, tik daudz skaistuma starp sniegotiem kalniem. Jūs tam neticat.
Mēs devāmies uz The Alpina no Preferred Hotels & Resorts portfeļa, lai meklētu dažas dienas miera un komforta, jo Gads ģimenē nav sācies viegli, kā klājas dzīvei, kas jūs satricina bez atļaujas — žurnālā The Year of Magical Thinking rakstīja Džoana Didiona, ka "dzīve ātri mainās. Dzīve mainās vienā mirklī. Jūs apsēžaties vakariņās, un dzīve, ko zinājāt, ir beigusies” – tāpēc nav iespējams atpūsties, taču tas ir vienīgais veids, kā dzīvot, kāds paradokss.
mēs šaubāmies mēs izvēlamies dzīvot, iededzam sveci, stāties pretī bēdām no šīs mūsu reliģijas, kuras vienīgais bauslis ir godināt skaistumu; meklē emocijas, baudu un cerību katrā ceļojumā, “grezno banketi”, iemesli pa Turpināt, ar vecumu cilvēks iemācās, ka katrs mirklis ir iespēja. Tā tas ir, katrs mirklis ir dzīve, kas jādzīvo.
Es rakstīju šos vārdus no mūsu istabas terases otrajā stāvā, Laura Es ilustrēju, ietīts pigmentos, otas un guaša; man priekšā baltākais sniegs Rinderbergas vai Spilgertes virsotnēs un tā tas ir mēs atrodamies Oberbortā, Zānenlendas reģiona sirdī Bernes Alpos. Tas nav triviāli. Viesnīca, gluži kā guļošs milzis, cenšas saviem viesiem paust sajūtu, ko rada tik daudz tradicionālo Šveices kotedžu, kas neievēro laiku: koks, akmens un rīcības brīvība. Kāda mānija dažreiz ir pasaulei (un modes, kas to pārraida) ar vēlmi mainīt to, kas nav jāmaina.
Īpašnieki Žans Klods Mimrāns un Marsels Bahs tikai pirms desmit gadiem saprata, ka mūžīgais nezūd — ar rokām cirsts Ringenberga kaļķakmens, amatnieki ar mīlestību apstrādā gadsimtu vecu egļu koku, atjaunotas mēbeles (mūsu viesistabā, no plkst. 1788), dabisks šīferis uz bēniņiem, šeit jūs varat elpot meistarību un mieru katrā stūrī. Ne miņas no steidzamības.
Slēpotāji Gštādē, Šveicē, 1961. gada martā.
Tajā pašā rītā mēs devāmies lejā uz Gštāde, sapņu pilsēta, ko fotogrāfs Slims Ārons tik labi saprata sešdesmitajos gados, viņa mērķis ir mūžīgs, hipnotisks dzīvesprieks. Jauki veikaliņi, staigā roku rokā, smēķē pie kafijas. Es atceros vakardienas vakariņas plkst Mārtiņa Gošela Sommets ļoti eleganta virtuve, izdzērām fantastisku šardonē; šovakar mēs vakariņosim pie Megu (“svētība”), Tsutomu Kugotas japāni, virtuves samuraju, kurš ir apsēsts ar perfektu nigiri.
Mēs pavadījām trīs dienas manā atmiņā tie ir balzams ; kā ir ar atmiņu, vai ne? Tajos laikos man patika staigāt pa tās gaiteņiem, pasūtīt smēķētāju klubā Old Fashioned (es nesmēķēju, bet skanēja Bebo Valdés mūzika), lasiet lēnām un apstājieties pie katra audekla; ir tas, ka pie sienām karājas Aleksa Katza, Sesilijas Braunas, Henrija Teilora vai Annas Keringtones darbi, kuri pastāv līdzās šim senajam amatam, ko sauc par dekupāžu.
Es vienmēr tā esmu domājis greznība (tā, kas mani interesē vismaz) ir trīs lietas: laiks, rūpes, patiesība. Nav citu trokšņu, izņemot vēju. Šeit viss ir īsts. Mēs atgriezāmies tajā pašā vilcienā, atpakaļ caur tiem pašiem kalniem. Pasaule ir tāda pati, bet ne mans veids, kā uz to skatīties – tas tā ir Mēs nevaram mainīt lietas, kas ar mums notiek bet mēs varam izvēlēties, kā mēs uz tiem skatāmies. Katrs mirklis ir dzīve, kas jādzīvo.